Kad tev ir gandrīz sešdesmit un pēdējos deviņus gadus esi nodzīvojis viens savā dzīvoklī Valmierā, vientulība vairs nešķiet nekas neparasts. Ar laiku tā kļūst par tavu mierīgo aizvēju un personīgo pasauli, kurā viss ir iekārtots tieši tā, kā tev patīk.
Tu celies tad, kad organisms pats to grib, vāri kafiju tieši tik stipru, cik vēlies, un nevienam nekas nav jāpaskaidro. Tā ir sakārtota un mierīga pasaule, kurā viss ir pakļauts tikai tavam personīgajam ritmam.
Bet tad parādījās Laura. Un pēkšņi tajā manā “vīrieša alā” ienāca gaisma un radās sajūta, ka varbūt ir laiks iznākt no tās ārā. Galvā iešāvās doma: “Didzi, pietiek slēpties aiz saviem ieradumiem, ir laiks atkal dzīvot pa īstam, mīlēt un dalīties.”
Es tieši tā arī izdarīju. Pēc astoņu mēnešu intensīvas braukāšanas un randiņiem es sakravāju mantas un pārvācos pie Lauras uz viņas dzīvokli Liepājā, netālu no Piejūras parka.
Man šķita, ka tas ir drosmīgs un pareizs solis, loģisks mūsu attiecību turpinājums. Tomēr jau martā, kad aiz loga vēl gaudoja vējš, es klusām krāmēju mantas koferī, jūtot reizē milzīgu kaunu, neizsakāmu atvieglojumu un tādu kā dīvainu tukšumu sirdī.
Šis ir mans stāsts par to, kāpēc viss neizdevās. Bez mēģinājumiem izlikties labākam vai padarīt Lauru par vainīgo. Tas ir godīgs stāsts par to, kā gadi vienatnē izmaina vīrieti – un ne vienmēr par labu kopdzīvei.
Mana dzīve Valmierā: Miers, ko neviens neaiztiek
Pēc šķiršanās pirms desmit gadiem es kādu laiku mēģināju atrast jaunu dzīvesbiedri. Bija daži randiņi, mēģinājumi veidot attiecības caur iepazīšanās portāliem, cerība uz jaunu sākumu.
Bet nekas nepiesaistīja pa īstam. Pakāpeniski es atmetu ar roku un samierinājos. Un pēkšņi es atklāju, ka vienam man ir… neticami labi.
Mani rīti sākās ar kafijas tasi pilnīgā klusumā. Neviens virtuvē negrabēja ar traukiem, neviens neko nejautāja. Vakari beidzās ar grāmatu vai hokeja spēli – bez liekām diskusijām par to, kuru kanālu skatīties vai kādus aizkarus pirkt.
Brīvdienās es varēju darīt visu, ko gribēju: braukt makšķerēt uz Burtnieku ezeru vai vienkārši visu dienu nostrādāt garāžā, nevienam neatskaitoties, kad būšu mājās.
Vai man pietrūka sievietes klātbūtnes? Dažreiz, īpaši svētkos. Bet es iemācījos ar to tikt galā. Es pats sev gatavoju garšīgas vakariņas, baudīju nevainojamu kārtību mājā, ko neviens neizjauca, un augstu vērtēju brīvību, par kuru nebija jāmaksā ar kompromisiem.
Deviņus gadus es būvēju šo pasauli. Katra lieta atradās savā vietā. Katra diena ritēja pēc mana scenārija. Es biju pats sava kuģa kapteinis.
Kā manā pasaulē ienāca Laura
Mēs iepazināmies pilnīgi nejauši – nelielā darba pasākumā Kuldīgā. Laura bija no cita biroja, mēs sākām runāt pie kafijas galda un nepamanījām, kā pagāja vakars.
Viņa bija citādāka nekā sievietes, ko biju saticis iepriekš. Gudra, ar asu prātu, vieglu humoru un tādu dzīvesprieku, kas mani burtiski apbūra.
Sākās sarakstes, telefona zvani, kas ilga stundām. Tad sākās braukāšana – viena nedēļas nogale Valmierā, otra Liepājā. Pastaigas gar jūru, vakariņas mazajos Liepājas krodziņos.
Martā sākās mūsu pirmais kopīgais pavasaris, un šķita, ka viss ir kā kino.
Pēc pusgada Laura, malkojot vīnu, klusi pajautāja:
— Didzi, vai mēs tā arī turpināsim šo maratonu starp pilsētām? Vai tomēr ir laiks saprast, ka mums vajag ko vairāk?
Šis jautājums mani burtiski “iedzina stūrī”. Es sapratu, ka negribu viņu pazaudēt. Likās, ka ir pienācis pēdējais brīdis kaut ko mainīt. Es piedāvāju pārvākties pie viņas.
Viņa ļoti priecājās, mēs pat saplānojām, kur liksim manu lielo grāmatu skapi. Mēs sākām jaunu lapaspusi, būdami pārliecināti, ka piecdesmit gados esam pietiekami gudri, lai viss izdotos.
Pirmie mēneši Liepājā šķita kā atdzimšana. Pamosties blakus sievietei pēc tik daudziem gadiem bija neparasti, bet sākumā ļoti patīkami.
Dzirdēt citus soļus mājā, kopā brokastot, apspriest darba dienas aktualitātes – tas viss šķita tik pareizi. Laura mīļi smējās par manu vēlmi salikt visas garšvielu burciņas alfabēta secībā, bet es tikai noteicu, ka pie kārtības ir jāpierod.
Kad pavasara saule vairs nepriecē
Tomēr problēmas sākās klusi un nemanāmi. Tas nebija tā, ka mēs sākām kliegt viens uz otru. Nē, mēs esam pieauguši, inteliģenti cilvēki. Sākumā tie bija tikai mazi sīkumi, kas it kā nekas nebūtu, bet dienu no dienas tie sāka krāties kā smiltis kurpēs.
Laura ir “cīrulis” – viņa mostas sešos no rīta, ieslēdz radio, sāk rosīties. Es turpretī visu mūžu esmu bijis pūce. Valmierā es cēlos deviņos, baudīju mieru. Šeit es katru rītu jutos tā, it kā būtu izrauts no gultas pirms laika. Es staigāju apkārt neizgulējies un iekšēji sakaitināts.
Tad vēl tā kārtība. Laura ir radošs cilvēks, viņa var atstāt kafijas tasi uz palodzes vai žurnālus izmētātus pa visu dīvānu. Man, cilvēkam, kurš deviņus gadus katru vakaru nolika pulti tieši 90 grādu leņķī pret galda malu, tas radīja fizisku diskomfortu.
— Laura, vai tiešām ir grūti nolikt krūzi atpakaļ izlietnē? — es mēģināju jautāt mierīgi.
— Didzi, atslābsti! Tā ir tikai krūze, mēs taču dzīvojam, nevis esam muzejā, — viņa smaidot atbildēja.
Bet es nevarēju atslābt. Brīvdienās viņa gribēja viesus, braucienus uz tirgu, ciemošanos pie radiniekiem Priekulē vai Pāvilostā. Es turpretī sapņoju par vienu vienīgu lietu – par stundu klusuma. Bez sarunām. Bez plāniem. Bez nepieciešamības smaidīt un kaut ko stāstīt.
— Mēs taču esam pāris, — viņa dažreiz teica ar skumjām acīs. — Kāpēc tev pēkšņi vajag būt vienam?
Es nezināju, kā viņai to paskaidrot, neaizvainojot. Pa tiem deviņiem gadiem mana “iekšējā baterija” bija iemācījusies lādēties tikai pilnīgā vienatnē.
Cita cilvēka nepārtraukta klātbūtne, pat ja tā bija mīļotā sieviete, sāka šķist kā nepārtraukts darbs. Es vairs nebiju mājās, es biju viesos, kur visu laiku bija jārēķinās ar kādu citu.
Atziņa marta vakarā
Lūzuma punkts pienāca marta vidū. Ārā bija drēgns vakars, lija lietus, un Liepājas vējš sitās logos. Mēs sastrīdējāmies par kaut kādu nieku – par to, kurš pirks produktus vakariņām. Es pateicu kaut ko asu, un viņa vienkārši apklusa.
Mēs sēdējām katrs savā istabas stūrī, un tad viņa klusi noteica:
— Didzi, tu nemaz neesi šeit ar mani. Tu esi šeit fiziski, bet tavs prāts un sirds joprojām sēž tajā tavā dzīvoklī Valmierā. Es mēģinu tev pieskarties, bet tu esi kā aiz mūra.
Es gribēju viņai iebilst, gribēju teikt, ka viņa kļūdās. Bet mēle nepagriezās. Viņa bija trāpījusi tieši desmitniekā. Mēs dzīvojām kopā, bet es tā arī nebiju ielaidis viņu savā telpā. Katru reizi, kad viņa mēģināja kļūt tuvāka, manī iedarbojās kaut kāds aizsargmehānisms.
Tas nebija mīlestības trūkums – tā bija gadiem kopta nespēja dalīties savā ikdienā.
Mēs vēl mēģinājām. Mēs runājām pusnaktīs, meklējām risinājumus, pat sarunājām, ka man būs viena pilnīgi brīva diena nedēļā, kad viņa neuzdos nevienu jautājumu.
Bet tas viss šķita tik mākslīgi. Es sāku braukt uz darbu agrāk un sēdēt mašīnā pie jūras, lai tikai vēl pusstundu pasēdētu klusumā.
Kādu nakti es gulēju un pēkšņi sapratu…
(Turpinājums nākamajā lapā…)
